*wītagōną

Runic: ᚹᛁᛏᚨᚷᛟᚾᚨ Pronunciation: /ˈwiː.tɑ.ɣɔː.nɑ̃/

verb · Weak class 2

Meanings

  1. to punish
  2. to torment

Etymology

From *wītagaz (‘blameable, reproachable’) + *-ōną.

Conjugation

Present active

PersonIndicativeSubjunctiveImperative
1st singularwītagōwītagǭ–
2nd singularwītagōsiwītagōswītagō
3rd singularwītagōþiwītagōwītagōþau
1st dualwītagōswītagōw–
2nd dualwītagōþizwītagōþizwītagōþiz
1st pluralwītagōmazwītagōm–
2nd pluralwītagōþwītagōþwītagōþ
3rd pluralwītagōnþiwītagōnwītagōnþau

Present passive

PersonIndicativeSubjunctive
1st singularwītagōi–
2nd singularwītagōsaiwītagōsau
3rd singularwītagōþaiwītagōþau
1st dual––
2nd dual––
1st pluralwītagōnþaiwītagōnþau
2nd pluralwītagōnþaiwītagōnþau
3rd pluralwītagōnþaiwītagōnþau

Past

PersonIndicativeSubjunctive
1st singularwītagōdǭwītagōdēdį̄
2nd singularwītagōdēzwītagōdēdīz
3rd singularwītagōdēwītagōdēdī
1st dualwītagōdēdūwītagōdēdīw
2nd dualwītagōdēdudizwītagōdēdīdiz
1st pluralwītagōdēdumwītagōdēdīm
2nd pluralwītagōdēdudwītagōdēdīd
3rd pluralwītagōdēdunwītagōdēdīn

Non-finite Forms

InfinitivePresent ParticiplePast Participle
wītagōną wītagōndz wītagōdaz

Find a form

Descendants

  • *wītagōn (Proto-West Germanic)
    • *wīzagōn (Old High German)
      • wīzegen, wītzegen (Middle High German)
        • weizigen (German)
  • vítka (Old Norse)

Explore/search these descendants

View on Wiktionary